Mazs ieskats III

Mazs ieskats e-lasītāju vēsturē III
Raksta autors Guntis Berelis 2008.g. 25. marts

Ar autora atļauju pārpublicēts no: http://minotaurs.wordpress.com/

Jautājums pavisam vienkāršs: kāpēc gan neradīt ietaisi, kas būtu paredzēta tikai un vienīgi grāmatu lasīšanai – gluži tāpat kā, neraugoties uz bagātīgo visādu veidu plaukstdatoru klāstu, tiek piedāvāti arī portatīvie DVD atskaņotāji, visādi spēļu datori, elektroniskās vārdnīcas un specifiski datoru paveidi (planšetdatori, Nokia un Siemens „interneta planšetes”, GPS datori un tamlīdzīgi)? Ideja nav neko jauna – jau gadus desmit retumis ir parādījušās e-grāmatas, taču līdz pat beidzamajam laikam tās bija diezgan ērmīga paskata, smagnējas, pelēkiem vai iezaļganiem ekrāniem; tekstus pirms ielādēšanas tajās vajadzēja konvertēt īpašā formātā utt. – e-grāmatām piemita daudzi sīki defekti, no kuriem katrs varbūt nespēlēja lielu lomu, bet visi kopā e-lasīšanu padarīja diezgan neērtu. Tieši tāpēc ar e-grāmatām izklaidējās relatīvi šaurs fanu loks, bet ražotāji, kas utopiskās cerībās uz gaidāmo e-tekstu tirgu mēģināja izveidot e-lasīšanas tradīciju, ātri vien bankrotēja un vairs neko neražoja (tāds liktenis piemeklēja, piemēram, REB, ko zinātāji joprojām uzskata par lietošanas ērtuma ziņā labāko e-grāmatu).
Situācija mainījās 2007. gadā, kad parādījās pirmie rūpnieciski izmanotjamie e-ink (vai e-papīra) ekrāni. Neiedziļinoties tehniskās detaļās, uzsvēršu galveno atšķirību starp e-ink un ierastajiem LCD displejiem. LCD displejs tiek apgaismots no iekšpuses, enerģija tam nepieciešama visu laiku, turpretī e-ink strāvu patērē tikai tajā mirklī, kad mainās attēls, t. i., tiek „pāršķirtas” lappuses. Līdz ar to atrisinās līdzšinējā galvenā problēma – konflikts starp akumulatora darbības laiku un ekrāna izmēriem. Ietaises ar e-ink ekrāniem bez uzlādēšanas spēj darboties pat vairākas nedēļas (iespējams 5000 – 10 000 reižu „pāršķirt” lappuses). Taču e-ink ekrāniem piemīt arī vairāki trūkumi. Pirmkārt, pagaidām to izšķirtspēja salīdzinājumā ar LCD displejiem ir ārkārtīgi maza. Otrkārt, tie rāda tikai melnbaltu attēlu (krāsainie e-ink ekrāni patlaban atrodas eksperimentu stadijā). Treškārt, e-ink attēla atjaunošanās periods ir tik ilgs (aptuveni pussekunde), ka tie pagaidām nav piemēroti kustīgām bildēm.
Taču neviens no šiem trūkumiem nekaitē e-tekstu lasīšanai – un acīmredzot tieši tāpēc līdz ar e-ink parādīšanos sākās bezmaz lēcienveidīga e-grāmatu attīstība. (Starp citu, e-grāmatas ir tikai e-ink blakusprodukts. Šo displeju izveidē un attīstībā netiktu ieguldīti desmiti miljonu, ja to pielietojums nebūtu krietni praktiskāks – dažādos uzrakstos, reklāmās un tamlīdzīgi. Ir lasīts, ka jau tagad Japānas lielveikalos tiek izmantotas pēc e-ink tehnoloģijas izgatavotas cenu zīmes – cenas visā veikalā var mainīt vienā mirklī no centrālā datora.)

Pirmie pie e-grāmatu ar e-ink ekrāniem ražošanas ķērās Sony. Sākumā parādījās Sony Librie, kas bija paredzēts tikai austrumu tirgum (ar diezgan sarežģītu manipulāciju palīdzību Librie varot iemācīt saprast ne vien hieroglifus, bet arī latīņu alfabēta burtus), pēc tam tika radīta e-grāmata arī rietumu lasītājiem – ar reti neizteiksmīgo nosaukumu Sony PRS 500 (PRS ir saīsinājums no Portable Reader System). Gada laikā tika pārdots ap 50 000 Sony PRS – skaits, īpaši, ja salīdzina, teiksim, ar spēļu datoru skaitu, nav neko iespaidīgs, tomēr liecina, ka interese par e-grāmatām ir un biznesa ļaužiem vērts ar to rēķināties. Drīz pēc tam ideju klonēja apsviedīgie ķīnieši un radīja savu e-grāmatas versiju – The Jinke (cits nosaukums – HanLin eBook), kas no Sony PRS atšķīrās ar vairākām patīkamām īpašībām, tostarp plašāku failu formātu atbalstu, nelielu papildus skārienjūtīgu ekrānu ar klaviatūru, kas ļāva arī šo to pierakstīt.
Savukārt ķīniešu e-grāmata tika klonēta Ukrainā, kur tapa lBook eReader, iespējams, funkciju un lietošanas ērtības ziņā pagaidām visveiksmīgākais e-grāmatu variants, taču vienlaikus arī visneglītākais (pagaidām pārdoti ap 20 000 lBook eReader – lielākoties Krievijā un Ukrainā). Francijā izstrādāja iRex iLiad, kas no pārējām e-grāmatām atšķirās ar krietni lielākiem ekrāna izmēriem, turklāt ekrāns ir skārienjūtīgs, tāpēc arī funkciju klāsts plašāks, bet tai piemīt vairāki ļoti nepatīkami trūkumi, no kuriem galvenie – bez uzlādēšanas iRex iLiad spēj darboties tikai 10 stundas, un tās cena ir ap 700 eiro (salīdzinājumam – Sony PRS maksā 350 dolāru, ķīniešu un ukraiņu e-grāmatas ir nedaudz lētākas). Visubeidzot 2007. gada nogalē parādījās Cybook un Amazon Kindle.
2007. gadā pasaulē tika pārdots aptuveni 150 000 e-lasītāju. Cipars, ja to salīdzina ar, teiksim, mobilo telefonu vai spēļu datoru skaitu, neliekas neko liels’. Tomēr par e-lasītāju augošo popularitāti vēsta pāris daiļrunīgu faktu. Pirmkārt, par šās sfēras pārdali sākuši konkurēt ne tikai miniatūras, iespējams, apmātu entuziastu radītas firmas (kā franču Bookeen vai ukraiņu lBook ražotāji), bet arī tādi monstri kā Sony un Amazon. Otrkārt, kad decembrī piepeši aptrūkās Amazon Kindle, šie daikti eBay itin veiksmīgi tika pārdoti par 600 – 800 dolāriem (redzēju, ka ar Buy now mēģina iztirgot pat par 1000, bet nezinu, vai atradās kāds tik traks pircējs). Ja mūslaiku pārsātinātajā pasaulē parādās deficīts, tas jau par kaut ko liecina.